vecišķs
vecišķs -ais; s. -a, -ā
vecišķi apst.
1.Saistīts ar vecu cilvēku, tam raksturīgs. Vecīgs (1).
PiemēriIznāca zāļu sieva, satuntuļojusies lakatos, netīru, vecišķu seju.
- Iznāca zāļu sieva, satuntuļojusies lakatos, netīru, vecišķu seju.
- «Rādās, tas jau vairāk tavs bērns nekā Brigitas,» Ainārs teica gausi, viņam reizēm uzradās tāds īpašs vecišķs runāšanas veids..
- Labu laiku pastāvējis, vīriņš vecišķi pārtenterēja pāri grāvītim un sīkiem solīšiem tipināja projām.
1.1.pārn. Veclaicīgs, nemoderns.
PiemēriĀrzemju firmas, uztaustījušas jaunuzradušos kaislību, iemanās ražot vecišķus priekšmetus..
- Ārzemju firmas, uztaustījušas jaunuzradušos kaislību, iemanās ražot vecišķus priekšmetus..
2.Pavecs (par cilvēku). Arī tāds, kam piemīt vecam cilvēkam raksturīgas pazīmes. Vecīgs (2).
PiemēriAndrejs Upīts savu Krasu zīmējis visai nesimpātisku, arī Ģirts Vilks.. gleznojis karavadoni kā tuklu, jau vecišķu patricieti.
- Andrejs Upīts savu Krasu zīmējis visai nesimpātisku, arī Ģirts Vilks.. gleznojis karavadoni kā tuklu, jau vecišķu patricieti.
- Aizelsusies sanitāre Mildiņa ar vecišķo, apaļo augumu teciņiem stampā aiz viņa..
Avoti: 8. sējums