vemt
vemt vemju, vem, vemj, pag. vēmu; intrans.
1.Izgrūst pa muti kuņģa saturu ar kuņģa muskulatūras krampjainām, nepatvaļīgām kustībām.
PiemēriEs dzēru, cik vien varēju, un acumirklī izvēmu laukā. Tad dzēru atkal un vēmu no jauna.
- Es dzēru, cik vien varēju, un acumirklī izvēmu laukā. Tad dzēru atkal un vēmu no jauna.
- Toms, roku mutei priekšā aizšāvis, paspēja izskriet ārā, bet Leons vēma turpat uz vietas.
- Benzīna smaka [autobusā] ir tik riebīga, ka Aigars, krampjaini ieķēries sēdeklī, cīnās par katru minūti, lai nesāktu vemt.
1.1.trans.
PiemēriVemt sarecējušas asinis.
- Vemt sarecējušas asinis.
- pārn. Ak tu, tēraud, kas vari, kad patīk, vemt svinu.
- Tajā [rokrakstā] stāstīts par Adlandes zemi, kuru aprijusi jūra. Šo notikumu pavadījusi zemestrīce. Kalni vēmuši uguni, zeme degusi, viss bijis pelniem klāts.
Stabili vārdu savienojumiVemt uguni.
- Vemt uguni — Strauji, spēcīgi izšļākt, izdalīt (nokaitētus cietus, šķidrus vai gāzveida vulkāniskos produktus) - parasti par vulkānu.
Avoti: 8. sējums