viļņoties
viļņoties parasti 3. pers., -ojas, pag. -ojās; refl.
1.Būt tādam, kur ir viļņi (1) — par ūdenstilpi, arī ūdeni.
PiemēriSkalo ātrāk krastus, Daugava, Lai reiz brīvi viļņi viļņojas..
2.Kustēties ar viļņiem (1) raksturīgiem pacēlumiem un atbilstošām svārstību kustībām (par dažādiem veidojumiem).
PiemēriKā sarkana jūra ziedos viļņojas lauks..
2.1.Būt nevienmērīgam augstumā, skaļumā (par skaņu). Svārstīties (par gaisu).
PiemēriPulciņš strēlnieku: Mirdzot šautenēm zeltsaules staros, Dziesmu skaņas viļņojas šurp.
2.2.Kustēties, virzīties (par lielu kopumu dzīvu būtņu, kas kustas, virzās, parasti aiz cita kopuma).
PiemēriSvētdienīgi ģērbušies ļaudis varenā straumē viļņojās pa ielu un uzņēma.. dziesmu.
2.3.pārn. Norisēt spēcīgi, strauji (piemēram, par sabiedriskām parādībām, procesiem).
PiemēriViļņojas politiskas kaislības.
2.4.pārn. Būt ļoti spēcīgam, intensīvam (par psihisku vai fizioloģisku stāvokli, tā izpausmi).
Piemēri..viņā ir sākušas viļņoties visādas jaunās domāšanas un jušanas, kādas nav manījusi sevī nekad agrāk.
Avoti: 8. sējums