viļņot
viļņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja
1.intrans. Būt tādam, kur ir viļņi (1) — par ūdenstilpi, arī ūdeni. Viļņoties (1).
Piemēri..kad ezers, vējam pūšot, viļņo, ūdens virsējie slāņi sajaucas un temperatūra izlīdzinās.
2.intrans. Kustēties ar viļņiem (1) raksturīgiem pacēlumiem un atbilstošām svārstību kustībām (par dažādiem veidojumiem). Viļņoties (2).
PiemēriLieknes pusē katru pavasari viļņoja zaļi zilie labības lauki leknajā plēsumā..
2.1.Būt nevienmērīgam augstumā, skaļumā (par skaņu). Svārstīties (par gaisu).
PiemēriSkaņas viļņo.
2.2.Kustēties, virzīties (par lielu kopumu dzīvu būtņu, kas kustas, virzās, parasti aiz cita kopuma).
PiemēriAp tiesas ēku viļņoja ļaužu drūzma.
2.3.pārn. Norisēt spēcīgi, strauji (piemēram, par sabiedriskām parādībām, procesiem).
Piemēri«Kad mēs savā laikā vēl dzīvojām Latvijā, vai tu atceries, kā tur gan viļņoja un vārījās mūsu kultūras dzīve!» [Saka trimdinieks.]
2.4.pārn. Būt ļoti spēcīgam, intensīvam (par psihisku vai fizioloģisku stāvokli, tā izpausmi).
Piemēri..manī viļņo kādas neizprotamas ilgas.
3.trans. Būt par cēloni tam, ka (kas) viļņojas (1).
PiemēriVējš viļņo ezeru.
4.trans. Būt par cēloni tam, ka (kas) viļņojas (2).
Piemēri..juzdamies atkal kā cilvēki, sākam vērot debesis un zemi, ziedu pilnās pļavas un vējiņa viļņotos rudzu laukus..
Avoti: 8. sējums