Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
vilkacis
vilkacis -ča, v.
vilkace -es, dsk. ģen. -ču, s.
Mitoloģiskos priekšstatos, pasakās — cilvēks, kas pārvērsts vai pārvēršas (parasti par vilku) un uzglūn mājlopiem un cilvēkiem.
Piemēri«Otrā naktī ar vilkaci sastapies baznīckungs Ambrozijs.. Nezvērs meties šim virsū, bet ksendzs paspējis ar visu nobīli vēl piesaukt Jēzu Kristu, un tā uzreiz vilkacis atkritis puslēcienā..»
Avoti: 8. sējums