vilkacis
vilkacis -ča, v.
vilkace -es, dsk. ģen. -ču, s.
Mitoloģiskos priekšstatos, pasakās – cilvēks, kas pārvērsts vai pārvēršas (parasti par vilku) un uzglūn mājlopiem un cilvēkiem.
Piemēri«Otrā naktī ar vilkaci sastapies baznīckungs Ambrozijs.. Nezvērs meties šim virsū, bet ksendzs paspējis ar visu nobīli vēl piesaukt Jēzu Kristu, un tā uzreiz vilkacis atkritis puslēcienā..»
- «Otrā naktī ar vilkaci sastapies baznīckungs Ambrozijs.. Nezvērs meties šim virsū, bet ksendzs paspējis ar visu nobīli vēl piesaukt Jēzu Kristu, un tā uzreiz vilkacis atkritis puslēcienā..»
- Latviešu tautas garamantās saglabājušās teikas par briesmīgiem radījumiem, kas tumšās naktīs uzbrūk cilvēkiem, žņaudz tos, izsūc asinis, nomoca. Šos mistiskos radījumus sauca par vilkačiem, un tālajā senatnē.., jau vilkača vārdu pieminot, cilvēkus pārņēma izbailes.
- sal. Tik vienīgi rudens naktīs, Kad viļņi kā vilkači skrejas, Pie priedes kāds pieglauž vaigu Un nemeklē aizvēja pusi...
- pārn. Marte: Jūs domājat, ka vecais vilkacis, ko godājat par savu karali, reiz būs asiņu atlacies?
Avoti: 8. sējums