virpuļot
virpuļot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Strauji, spēcīgi virzīties riņķveida, spirālveida kustībā (par vēju, gaisa plūsmu).
PiemēriNo Lapiņu dzīvokļa pludo mikla vēja plūsma. Vilis brīdi patur durvis vaļā... Gar ausīm virpuļo valgs gaiss.
1.1.trans. Būt par cēloni tam, ka (kas) virzās, pārvietojas straujā, spēcīgā riņķveida, spirālveida kustībā (parasti par vēju).
PiemēriPa nebruģētām ielām vējš virpuļoja putekļus..
1.2.Veidot virpuļus (par ūdeni, straumi ūdenstilpē). Būt tādam, kur ir virpuļi (par ūdenstilpi).
Piemēri..vienkocene pagriezās ar priekšgalu pret plūsmu un nekustējās no vietas, kamēr straume virpuļoja gar laivas malām.
1.3.Virzīties, pārvietoties (pa gaisu) straujā riņķveida, spirālveida kustībā (piemēram, par sīkām cietvielu daļiņām, arī par, parasti vieglu, priekšmetu kopumu).
PiemēriSaules staros virpuļo mirdzoši puteklīši.
1.4.pārn. Šķietami riņķot, strauji griezties, piemēram, riņķiem acu priekšā, parasti, rodoties īslaicīgiem traucējumiem uztverē, domāšanā.
PiemēriPerjē kungs no aizdusas bij kļuvis gluži sarkans. Galva viņam reiba, gar acīm virpuļoja bālgani loki.
2.Strauji, parasti riņķveidīgi, kustēties (par cilvēkiem, arī dzīvniekiem).
PiemēriVisi sasēdās gar istabas malām, atbrīvodami plānvidu atnācējam, kas virpuļoja, žestikulēja un svaidījās no viena istabas kakta otrā kā apsēsts.
2.1.pārn. Strauji, spraigi norisēt (par notikumiem, procesiem).
PiemēriDzīve virpuļo.
2.2.pārn. Spēcīgi, intensīvi izpausties, norisēt (par psihisku, parasti emocionālu, stāvokli).
PiemēriJauneklis iežņaudz galvu rokās... un tajā virpuļo doma pēc domas.
Avoti: 8. sējums