vāvuļot
vāvuļot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.; sar.
1.Pļāpāt.
PiemēriPiegāju pie stāvā, krūmainā ezera krasta.. Tur ložņāja un kāpelēja lielie puikas smiedamies un vāvuļodami.
- Piegāju pie stāvā, krūmainā ezera krasta.. Tur ložņāja un kāpelēja lielie puikas smiedamies un vāvuļodami.
- Runādams Olivers bažīgi vēroja, kā Aleksandra uzņem viņa valodošanu un, redzēdams to uzjautrinātu, vāvuļoja tikai uz priekšu..
- «Šī [vedekla] neesot gruntnieku dzimtas. Tādēļ vecā saimniece šo pie teikšanas nelaiž.» - «Klus, nevāvuļo šitādā reizē!»
- pārn. Jau notālēm viņa dzird gravā dīvainu traci. Brikšķ zari, vāvuļo un auro zēnu balsis..
- pārn. ..vakarā mežos tā īsti sāk dziedāt strazdi: melnais visādi vāvuļo, met dīvainākās skaņu cilpas..
1.1.trans.
PiemēriSacēlās burkšķis, valodas par zirgiem beidzās, un katrs vāvuļoja savu.
- Sacēlās burkšķis, valodas par zirgiem beidzās, un katrs vāvuļoja savu.
- Nu mielojās ciemiņi, lūpas laizīdami. Nu vāvuļoja tikai saldus vārdus vien, saldus vien.
- pārn. Jūra slinki aizšļakstināja vilni gar sasalušo krastu un vāvuļoja kaut ko par mūžību.
1.2.Neskaidri, nesaprotami runāt. Arī runāt nesaprotamā valodā.
PiemēriIeraudzījis Austru, viņš sāka mīdīties pa matraci ar strupajām kājelēm un vāvuļot, pieprasīdams, lai viņu izceļ no gultas: «Ta-te, ta-te!»
- Ieraudzījis Austru, viņš sāka mīdīties pa matraci ar strupajām kājelēm un vāvuļot, pieprasīdams, lai viņu izceļ no gultas: «Ta-te, ta-te!»
- Ja ieradās kāds smalkāks kungs, tas vāvuļoja tikai vāciski.
Avoti: 8. sējums