zaļot
zaļot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Būt zaļam, veidojoties asniem, stublājiem, zariem, lapām (par augiem, to daļām, arī par augu kopumu). Būt ar zaļām lapām vai skujām (par augiem).
PiemēriUz plašās palodzes zaļoja kuplas mirtes.
- Uz plašās palodzes zaļoja kuplas mirtes.
- Mežs izbeidzās, pa labi atkal pletās lauks, uz tā zaļoja rudzu zelmenis.
- Vējos alkšņi kļuva pelēki kā vecas pirts slotas, vienīgi brūklenāji zaļoja tāpat kā vasaru.
1.1.Būt zaļam, augiem augot un attīstoties (par tīrumu, dārzu u. tml.).
PiemēriAuriķu druvas zeļ un zaļo, ka prieks skatīties..
- Auriķu druvas zeļ un zaļo, ka prieks skatīties..
- Vēlāk, kad lauki bija apsēti un sāka zaļot, no Valmieras atbrauca saimnieces Karlīnes māte.
1.2.pārn. Būt tādam, kas veidojas, labi attīstās, ir spēcīgs, spilgti izpaužas (parasti par parādībām sabiedrībā).
PiemēriEs savas tautas daļa, No tās es neatšķirts, - Tā zaļos mūžam zaļa, Un nevaru es mirt..
- Es savas tautas daļa, No tās es neatšķirts, - Tā zaļos mūžam zaļa, Un nevaru es mirt..
- Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka, Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks..
Avoti: 8. sējums