zobens
zobens -a, v.
1.Cērtamais un duramais ierocis – parasti ar samērā garu, taisnu vai izliektu, divpusēju vai vienpusēju asmeni un ar rokturi ieroča satveršanai, turēšanai.
PiemēriSmags zobens.
- Smags zobens.
- Līks zobens.
- Damaskas tērauda zobens.
- Apjozt zobenu.
- Izvilkt zobenu.
- Vicināt zobenu.
- ..pie sienas [Nameja mājoklī] Viestura ieroči: divi zobeni, šķēps un vairogs.
- ..ūsainais feldfēbelis, izšāvis it visas savas nagana patronas, rauj ārā plato virsseržanta zobenu un šņākdams cērt ap sevi, jo no visām pusēm to apstājuši vāci..
- Kāds bijis nāves iemesls, to tagad grūti pateikt, varbūt zobena cirtiens, varbūt šķēpa dūriens..
- sal. Bet pāri pilsētai, spoži kā ugunī nokaitēti zobeni, starmeši graiza debesis, reizēm gaismas strēlēm krustojoties, reizēm attālinoties..
- sal. Šekspīrs: Ak, sieviete, tava mīlestība ir kā zobens, kas griež uz abām pusēm!
- pārn. ..māte grib nolīdzināt visus asumus. Pie krūtīm cieši sažņaugtās rokas gatavas sirdi ielikt vidū, lai tikai tēva un dēla pretrunu zobeni nesakrustotos.
- pārn. Motocikls aizsprauslā garām, uguņu zobenus zibinādams.
Stabili vārdu savienojumiAr uguni un zobenu.
- Ar uguni un zobenu idioma — Ar bruņotu spēku, ļoti nežēlīgi.
- Ar zobenu (arī ar uguni) un krustu idioma — Ar militāru akciju, vardarbību, ko atbalsta vai organizē baznīca.
- Krustot zobenus (arī šķēpus) idioma — 1. Cīnīties ar zobeniem (šķēpiem).2. Būt atšķirīgu uzskatu, ideju u. tml. sadursmē, cīņā.
- Ņemt (retāk tvert) zobenu (arī šauteni, šķēpu, durkli, ieroci) (rokā, arī rokās) — Cīnīties bruņotā cīņā, karā, doties bruņotā cīņā, karā.
1.1.pārn. Dzīvnieka ķermeņa daļa, kas pēc formas atgādina zobenu.
Piemēri..kādēļ tai [zobenzivij] vajadzīgs garais.. kaula izaugums, ko sauc par zobenu?
- ..kādēļ tai [zobenzivij] vajadzīgs garais.. kaula izaugums, ko sauc par zobenu?
2.Paukošanas ierocis ar trapecveidīgu tērauda asmeni un ar rokturi, kam ir pirkstu aizsargs.
PiemēriPaukošana ar zobenu.
- Paukošana ar zobenu.
Avoti: 8. sējums