zvīļot
zvīļot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Izplatīt spilgtu, spožu, ātri mainīga stipruma gaismu (par gaismas avotu). Būt spilgtai, spožai, ar ātri mainīgu stiprumu (par gaismu).
PiemēriBet tev pāri saule zvīļo, Dzidri zila tāle plešas..
- Bet tev pāri saule zvīļo, Dzidri zila tāle plešas..
- «Gaismas reklāmas.. piešķir pilsētai dzīvespriecīgu raibumu... šeit [Stokholmā] zvīļo un virmo, zvēro un sprēgā..»
- ..tumšajās naktīs gaiši zvīļo bāku ugunis.
1.1.Spilgti spīdēt, atstarojot ātri mainīga stipruma gaismu, arī izcelties apkārtnē ar savu krāsas spilgtumu.
PiemēriRožkalna logi zvīļo. Rozīte ir iededzinājusi visas savas lampas...
- Rožkalna logi zvīļo. Rozīte ir iededzinājusi visas savas lampas...
- Ziemā mazo dzīvoklīti nevarot pietiekami piesildīt, rītos pat sarma zvīļojot kaktos.
- Un, kad Rūsiņš izgāja karot, viņa pulkos arvienu zibēja un zvīļoja senie tautas karogi..
- pārn. ..atnāca mēness un pārmeta upei zvīļojošu sudraba laipu.
1.2.pārn. Spilgti spīdēt, paužot, parasti negatīvas, jūtas, emocionālu stāvokli – par acīm. Būt spilgtam, ar ātri mainīgu spožumu (par acu spīdumu).
PiemēriPuskrēslā baškīra šaurās, dobumos iegrimušās acis nemierīgi zvīļoja..
- Puskrēslā baškīra šaurās, dobumos iegrimušās acis nemierīgi zvīļoja..
- Sārtumu sievietes sejā nevar redzēt. ..To var tikai just, tāpat kā sašutumu viegli zvīļojošajās acīs.
- Plānās lūpas tam [puisim] cieši sakniebtas, un acis nedabiski zvīļo.
1.3.pārn. Spilgti izpausties (parasti acīs, skatienā) – par, parasti negatīvām, jūtām, emocionālu stāvokli.
PiemēriSkatienā zvīļo naids.
- Skatienā zvīļo naids.
- Dīriķim šķita, ka dzīvnieka [suņa] acīs zvīļo tikai badīguma un ļaunuma kvēle..
Avoti: 8. sējums