zvērēt
zvērēt zvēru, zvēri, zvēr, pag. zvērēju; trans.
1.Dot oficiālu zvērestu.
PiemēriPasaules praksē valsts kontrole ir, arī LR tāda bija, un kontrolieri pat zvērēja uzticību valstij..
1.1.intrans.
Piemēri«..nevajadzēja, nevajadzēja, nevajadzēja par baznīckungu mācīties... Ko gan varēju es vairs? Biju iesvētīts un zvērējis.»
1.2.Noteikti, arī svinīgi apgalvot, apsolīt (ko).
Piemēri..viņš bij atradis ļoti mīlīgu skuķi, kurai, ceļos mezdamies, zvērējis, ka mīlēšot to visu mūžu un vēl trīs dienas...
Avoti: 8. sējums