zvīļot
zvīļot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Izplatīt spilgtu, spožu, ātri mainīga stipruma gaismu (par gaismas avotu). Būt spilgtai, spožai, ar ātri mainīgu stiprumu (par gaismu).
PiemēriBet tev pāri saule zvīļo, Dzidri zila tāle plešas..
1.1.Spilgti spīdēt, atstarojot ātri mainīga stipruma gaismu, arī izcelties apkārtnē ar savu krāsas spilgtumu.
PiemēriRožkalna logi zvīļo. Rozīte ir iededzinājusi visas savas lampas...
1.2.pārn. Spilgti spīdēt, paužot, parasti negatīvas, jūtas, emocionālu stāvokli — par acīm. Būt spilgtam, ar ātri mainīgu spožumu (par acu spīdumu).
PiemēriPuskrēslā baškīra šaurās, dobumos iegrimušās acis nemierīgi zvīļoja..
1.3.pārn. Spilgti izpausties (parasti acīs, skatienā) — par, parasti negatīvām, jūtām, emocionālu stāvokli.
PiemēriSkatienā zvīļo naids.
Avoti: 8. sējums