zēvele
zēvele -es, dsk. ģen. -ļu, s.; novec.
Sēra masas slānis, ar ko apklāts sērkociņa gals.
PiemēriPulvera mums nebija, tāpēc mēs klusībā krājām sērkociņus. Ar nazīti nokasījām zēveli un to iebērām stobrā..
- Pulvera mums nebija, tāpēc mēs klusībā krājām sērkociņus. Ar nazīti nokasījām zēveli un to iebērām stobrā..
- «Rau, kāda sērkociņu kārbiņa gadījusies, pilnīgi bez zēveles,».. māte pukojās.
- sal. Ķēvietis: Bet jūs taču gribēsit īstu vīru.. Kam asinis kūsā kā verdošs piķis, kā degoša zēvele..
- pārn. Tad pēkšņi cirties kā kumeļš traks, Un dusmu zēveles sakāpa krūtīs: «Vai dzīvu jau mani kapā raks, Tik viegli no ceļa jau nenogrūdīs!»
Stabili vārdu savienojumiPiķis un zēvele! Spļaut piķi un zēveli.
- Piķis un zēvele! sar. — Izsaucas neapmierinātībā, sašutumā, arī izbrīnā, pārsteigumā.
- Spļaut piķi un zēveli sar. — Būt neapmierinātam, sašutušam.
- Spļaut zilas zēveles sar. — Būt ļoti dusmīgam.
Avoti: 8. sējums