čūkstēt
čūkstēt parasti 3. pers., čūkst, pag. čūkstēja; intrans.
1.Radīt klusu, šņācošu troksni (par šķidrumu, kurš saskaras ar ko karstu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriŪdens uz karstas plīts čukst.
- Ūdens uz karstas plīts čukst.
- No virtuves izskrej Pēcis ar kūpošu gluddzelzi rokā un ūdeni mutē. Apspurdz drēbes gabalu un gludina, ka čūkst vien.
1.1.Par karstu priekšmetu, uguni, kas saskaras ar šķidrumu.
PiemēriMilzīgi izdedžu gabali gailēja uz pelnu kaudzītēm un čūkstēja, kad tos aplēja ar ūdeni.
- Milzīgi izdedžu gabali gailēja uz pelnu kaudzītēm un čūkstēja, kad tos aplēja ar ūdeni.
- ..viņa aizsvieda degošo sērkociņu pa roku galam ārā dubļos, kur tas čūkstēdams apdzisa.
- ..katliņš.. visu savu saturu izlaidis pa gaisu. Aplietā uguns čūkst, pilns skurstenis baltu garaiņu.
1.2.Par ugunī ieliktu mitru kurināmo. Par krāsni, kurā deg šāds kurināmais.
PiemēriZaļa malka krāsnī čūkst.
- Zaļa malka krāsnī čūkst.
- Slapjās skaidas dega čūkstēdamas.
- Katru reizi, uguni kurot, tīrās mokas: slapjie iekuri čūkstot vien..
- Zemnīcā bija pavēsi. Stūri, zaļu malku piebāzta, čūkstēja neliela krāsniņa.
1.3.pareti Izdaloties gaisam, radīt raksturīgu vieglu, klusu skaņu (par putām, mīklu). Čaukstēt.
PiemēriAlus putas čūkst.
- Alus putas čūkst.
- Mīkla čūkst.
- ..skābā putra dusmīgi čūkstēja, tikko Mārcis viņā mērca karoti, pusdienas karstumā no ganiem pārskrējis.
Avoti: 2. sējums