čukstēt
čukstēt čukstu, čuksti, čukst, pag. čukstēju; trans.
1.Runāt bez balss saišu vibrācijas. Runāt ļoti klusu.
PiemēriČukstēt kaut ko.
- Čukstēt kaut ko.
- Čukstēt ausī labu ziņu.
- «Dzert,» puika čukstēja. «Dodiet dzert.»
- Preimaniete bij atskrējusi, rokām plātīdamās, galvu mētādama un apskatīdamās kaut ko čukstēja Osienei.
- Valainis vēl čukstēja kādus vārdus, bet tos neviens nevarēja sadzirdēt un saprast.
- pārn. «..taču biji tai vakarā mājā, kad Sila muiža dega?» viņš lēni vaicāja.. «Jā, cienījamais kungs,» Līnas lūpas čukstēja bez balss.
1.1.intrans.
PiemēriČukstēja pusgraudniece tik klusi, ka slimais nedzirdētu arī tad, ja vispār vēl kaut ko dzirdējis.
- Čukstēja pusgraudniece tik klusi, ka slimais nedzirdētu arī tad, ja vispār vēl kaut ko dzirdējis.
- Kas čukst, tas melo.
- pārn. Vējš pūta pretī aizvien spēcīgāk, raustīja lakatu un čukstēja ausī.
1.2.intrans. Stāstīt (par ko) ļoti klusu.
PiemēriViena sieviete ar aizturētu elpu čukstēja otrai par savu latgaliešu kalponi, kura esot dzemdējusi ārlaulības bērnu..
- Viena sieviete ar aizturētu elpu čukstēja otrai par savu latgaliešu kalponi, kura esot dzemdējusi ārlaulības bērnu..
- No rīta bij atskrējusi platgalvja Lapsiene no Rīteriem un ilgi čukstējusi par Annu Ozoliņos.
Avoti: 2. sējums