īdzīgs
īdzīgs -ais; s. -a, -ā
īdzīgi apst.
1.Tāds, kam ir slikts garastāvoklis. Nelaipns, sadrūmis.
PiemēriĪdzīgs cilvēks.
- Īdzīgs cilvēks.
- Vecais despots reiz ir projām, īdzīgs un visiem nepanesams tas [barons] te krekšķināja caurām dienām. Ne ar ko nebija apmierināts..
- ..laikam šī neuzņēmība vērta Ilmāru Graudumu vēl īdzīgāku. Viņš dažbrīd sabožas kā ezis..
- ..vīrs bija diezgan īdzīgs, Bet to jau var saprast - nav viegli Tādu ģimenes nastu vilkt līdzi.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības, īdzīga seja.
PiemēriPa logu dēlu vēroja abi vecie Kļavas. Mātei ap acīm un muti saradās īdzīgas rievas. «Ko viņš tur tajā kalniņā tik ilgi ņemas? Taisni pretī «Sīļiem», Iznāk, it kā viņš gaidītu to meitēnu.»
- Pa logu dēlu vēroja abi vecie Kļavas. Mātei ap acīm un muti saradās īdzīgas rievas. «Ko viņš tur tajā kalniņā tik ilgi ņemas? Taisni pretī «Sīļiem», Iznāk, it kā viņš gaidītu to meitēnu.»
- Vārds «kavalieris» man šķita briesmīgi banāls, un es īdzīgi atbildēju: «Man nekāda kavaliera nevajag!»
- Ieeju kantorī un runāju meistaram par darbu. Tas īdzīgi atmet ar roku un noraidoši nokrekšķina: «Nav!»
Avoti: 3. sējums