šķautne
šķautne -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.mat. Divu (daudzskaldņa) skaldņu kopējā mala.
PiemēriPrizmu, kuras sānu šķautnes ir perpendikulāras pret pamatu plaknēm, sauc par taisnu prizmu.
2.Divu (priekšmeta, veidojuma u. tml.) virsmas daļu sadura samērā šaurā leņķī.
PiemēriDēļa šķautne.
2.1.pārn. Raksturīga, parasti spilgta, arī pretrunīga (psihes, rakstura, personības) īpašība.
PiemēriJaunāko klašu skolēns ar panākumiem var darboties vairākos pulciņos, un katrs no tiem attīsta kādu topošās personības šķautni.
2.2.pārn. Krasa pretruna, sarežģījums (darbībā, norisē u. tml.).
PiemēriAcīmredzot [romānā] Jorens sargāts no galējības, no iespējas kļūt nesimpātiskam šais konflikta aso šķautņu brīžos.
Avoti: 7-2. sējums