šķūtnieks
šķūtnieks -a, v.
šķūtniece -es, dsk. ģen. -ču, s.; vēst.
Cilvēks, kas pilda šķūtis.
PiemēriNo sanākušajiem Ints pazina vienīgi ziņnesi Lību un vienu no šķūtniekiem, kas viņu atveda no pilsētas ar mantām..
- No sanākušajiem Ints pazina vienīgi ziņnesi Lību un vienu no šķūtniekiem, kas viņu atveda no pilsētas ar mantām..
- Pa lauku ceļiem jādelējot arī dragūni, un dažreiz tiem braucot līdzi šķūtnieki, kas vedot apcietinātos.
- Braucēji ir šķūtnieki, sadzīti no Svētes, Garozas un Bramberģes. Veci vīri sirmiem deniņiem un drūmiem vaibstiem.
Avoti: 7-2. sējums