ūjināt
ūjināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; intrans.
1.Vairākkārt skaļi izrunāt "ū"skaņu vai skaņu savienojumus, kas sākas ar "u", "ū", lai sauktu kādu.
PiemēriViņš sāka ūjināt un sasauca jauno brāli..
- Viņš sāka ūjināt un sasauca jauno brāli..
- Vīrietis dusmīgi izmetās ārā, bērnus saukdams. Viņam līdzi arī sieva. Abi skraidīja ūjinādami, bet puikas neatradās.
- pārn. ..Vēji svelpj un smej, un taurē, Sauc un ūjina, un aurē...
1.1.trans. Šādā veidā censties sasaukt (kādu).
PiemēriCūkkope Amālija sauc un ūjina savu piecgadīgo meitiņu Sandru..
- Cūkkope Amālija sauc un ūjina savu piecgadīgo meitiņu Sandru..
- Tagad viņai ilgi jāsauc un jāūjina Jautrīte, līdz tā beigās atsaucas tālu kaut kur.
- Zilbalti rūtots lakatiņš [mātei] uzsiets, ūjina ganus, sauc mājās ganus, Kad saule laižas uz noiešanu.
2.parasti 3. pers. Radīt raksturīgas pazemas, parasti stieptas, balss skaņas (parasti par putniem).
PiemēriZvirbuļi čivina kā sen netikušies, baloži ūjina un riņķo virs jumtiem kā noreibuši.
- Zvirbuļi čivina kā sen netikušies, baloži ūjina un riņķo virs jumtiem kā noreibuši.
- «Pēc kāda laika atkal: hu-hū, hu-hū! Es no jauna Ringoldam: dzi, zaķis? Ieklausījās. Pūce esot. Pūce ūjinot...»
Avoti: 8. sējums