īdēt
īdēt īdu, īdi, īd, pag. īdēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt paklusas, stieptas balss skaņas (parasti par govīm). Klusu maut.
PiemēriAr varu vilka no kūtīm sīkas gotiņas, kuras, žēli īdēdamas, atspērās un negribēja nekur iet, neapzinādamās draudošo [ugunsgrēka] briesmu.
1.1.Radīt stieptu, vienmuļu, dūcošu skaņu (piemēram, par šāviņiem, ierīcēm).
PiemēriKāda lode īdēdama pārskrēja pār galvām un vientulīgi nopakšēja uzsalušajā zemē. Kareivji atdzīvojās.
2.Klusu vaidēt, stenēt.
PiemēriMārtiņš pavērsa gluži baltas acis. «Kas nu ir? Pirksts nost?» Andrs tikai īdēja caur degunu.
2.1.sar. Raudāt (par bērniem). Činkstēt (1).
Piemēri..Kātiņa sāka īdēt, līdzko māte pirmo reizi laida susekli pāri [matiem].
Avoti: 3. sējums