šķielēt
šķielēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.med. Būt tādam, kam piemīt šķielēšana2.
PiemēriVienā gabalā bija jādomā par meiteni ar zaļi bārkstaino lakatu. Drusku šķielēja, tas tiesa, bet varbūt taisni tāpēc tik aicinoši noslēpumains skatiens.
2.Skatīties sānis, galvenokārt pavēršot tikai acis. Būt pavērstam sānis (par acīm).
PiemēriŠķielēt uz līdznācēju.
2.1.pārn. Slepus skatīties.
PiemēriOjārs šķielēja uz Anitru un gribēja izdibināt, vai iegrimšana grāmatā ir patiesa, vai viņa tikai izliekas.
Avoti: 7-2. sējums