šķirtne
šķirtne -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.Tas, kas (ko) šķir, atdala.
PiemēriUn pat uz sapņa un nomoda plūstošās šķirtnes viņš vēl joprojām nesaprata, ka tās nebija mūzikas skaņas, kas ielauzās viņa istabā..
1.1.Plaisa, sprauga.
PiemēriAbi.. kociņi auga kreisajā avota malā, dūšīgi ar tievajām saknītēm klints šķirtnēs turēdamies.
2.Matu celiņš.
PiemēriMatu šķirtne viņai bija tieši galvvidū, abās pusēs tai cirtas vaļīgi slīga lejup gar deniņiem un kalsnajiem vaigiem.
3.Vieta, kar ceļš daļos divos vai vairākos ceļos.
PiemēriViņi bija pie ceļu šķirtnes. Gunārs palūkojās uz purva pusi.
Avoti: 7-2. sējums