šļukt
šļukt šļuku, šļūc, šļūk, pag. šļuku; intrans.
1.parasti 3. pers. Zaudējot atbalstu, saistījumu, slīdēt uz leju, arī krist.
PiemēriBizes šļūk uz kakla.
- Bizes šļūk uz kakla.
- Zeķes šļūk.
- Arī man tika nodoti veci rupji saimnieka krekli.. Man viņi bija pārāk lieli. Aproces šļuka līdz pat pirkstu galiem, un bija pavisam neērti strādāt, tādā maisā ielīdušam.
- «Erbēģis gan arī tūliņ jāglābj, jumts šļūk arvien zemāk, pa durvīm vairs lāgā netiek iekšā.»
- ..lode man kā ar nazi pārgriež mantu maisa siksnu. Tā trūkst, maiss šļūk zemē - un ūdenī sakrīt visas manas pekeles.
2.parasti 3. pers. Slābi, bezspēkā vērsties, slīdēt uz leju (par ķermeņa daļām).
Piemēri..Asinis man dzīslās rims, Rokas šļūks un kājas ļims, Tad es būšu ļoti slims.
- ..Asinis man dzīslās rims, Rokas šļūks un kājas ļims, Tad es būšu ļoti slims.
3.Bezspēkā sēsties, gulties u. tml. Slīgt (1).
PiemēriMāte izbailēs pieskaras Mārtiņa rokai. «Nesaki. Neko nesaki! ..» Atģidusies pēkšņi ceļas kājās. Ievaidas, šļūk atpakaļ un ceļas no jauna.
- Māte izbailēs pieskaras Mārtiņa rokai. «Nesaki. Neko nesaki! ..» Atģidusies pēkšņi ceļas kājās. Ievaidas, šļūk atpakaļ un ceļas no jauna.
Stabili vārdu savienojumiDūša šļūk papēžos.
- Dūša šļūk papēžossar. — Saka, ja mazinās drosme, apņēmība, uzņēmība.
Avoti: 7-2. sējums