šņore
šņore -es, dsk. ģen. -ru, s.
1.sar. Aukla.
PiemēriNo seglu somas viņš izrauj šņori, sasien Brīvniekam rokas uz muguras un šņores galu piestiprina sev pie segliem.
2.vēst. Šnore1.
PiemēriPēc zemes alkst daudzi. Visvairāk gan tie, kas kalpo svešam saimniekam vai dzīvo uz divām vai trim šņorēs izstieptām pūrvietām.
3.Šnore2.
Stabili vārdu savienojumiNakts šņore. Šņoru grāmata.
Avoti: 7-2. sējums