žūt
žūt parasti 3. pers., žūst, pag. žuva; intrans.
1.Kļūt tādam, kam (piemēram, gaisa strāvas, siltuma iedarbībā) mazinās, zūd mitrums (par priekšmetiem, augiem, produktiem).
PiemēriMalka vējā labi žūst.
- Malka vējā labi žūst.
- Zābaki žūst pie krāsns.
- Solvitai negribas mērcēt peldkostīmu, tik vēlu vakarā nekas nežūstot, un kur slapju likšot..
- Dienvidu pusē zem nojumes žuva dēļu grēdas. Nojume uzcelta kārtīgi. Lai lietus neķer lietkokus.
- Siens žuva visā pļavā, izplatīdams saldu smaržu, un, kad saule bij pārgājusi debesu vidū, Straumēnu saimnieks paberza sienu rokās - un tas bija gluži sauss.
1.1.Kļūt tādam, kam (psihiska vai fizioloģiska stāvokļa iedarbībā) zūd parastais mitrums (par muti, kaklu).
Piemēri«Šī ir divu gultu [slimnīcas] istaba, bet pagaidām jūsu vīrs te guļ viens.» - «Jā,» Aina atbildēja, mutei satraukumā žūstot.
- «Šī ir divu gultu [slimnīcas] istaba, bet pagaidām jūsu vīrs te guļ viens.» - «Jā,» Aina atbildēja, mutei satraukumā žūstot.
1.2.Zūdot mitrumam, cietēt (par vielām).
PiemēriNitrokrāsa ātri žūst.
- Nitrokrāsa ātri žūst.
- Siltumā līme žūst.
1.3.Siltuma iedarbībā kļūt tādam, kurā iztvaiko šķidrums (par ūdenstilpi, trauku).
PiemēriDīķis vasarā žūst.
- Dīķis vasarā žūst.
- pārn. Cilvēce zaudē, ja valodu kādu redz zustam kā strautu, no ūdeņu urdošās vienības ārā rautu.
2.Tvaikot, garot (par šķidrumu, mitrumu).
PiemēriNu norimst straume - trakojusi gana, Un krastos baltās putu plēnes žūst, Un upe atkal - ikdienišķa kļūst.
- Nu norimst straume - trakojusi gana, Un krastos baltās putu plēnes žūst, Un upe atkal - ikdienišķa kļūst.
- Iet gadi. Viņas [mātes] paliek vienas, Un asara uz vaiga žūst.
- Uz karstiem vaigiem sāļi sviedri žūst, no grāvja velku putekļainu sienu..
Avoti: 8. sējums