aizšalkt
aizšalkt parasti 3. pers., -šalc, pag. -šalca; intrans.
1.Šalcot attālināties, aiztraukties (par veļu, negaisu, ūdeņiem u. tml.).
PiemēriPār laukiem aizšalca vējš.
- Pār laukiem aizšalca vējš.
- Tumši putodami, aizšalca lauku strautos izgājušās [pagājušās] ziemas sniega ūdeņi.
- Ārā tikko aizsalcis īss pavasara lietus, un saule atkal pieplūdinājusi stūra istabu ar karstu, gandrīz nežēlīgu gaismu.
- Kara vētras aizšalkušas.
1.1.Aizplūst, izplatīties (par skaņām).
PiemēriTālu aizšalc spara pilna dziesma..
- Tālu aizšalc spara pilna dziesma..
- Mātes vārdi aizšalca man gar ausīm kā vējš un drīz vien aizmirsās.
- Atskan taures pūtiens. Skaņas līksmi aizšalc parkā un tālu atbalsojas lazdām pieaugušajās pakalnēs.
- Gar kanāla krastiem aizšalca skanīgs "Urā!".
2.poēt. Paiet (par laiku, laika posmu).
PiemēriPiecdesmit gadi ir aizšalkuši kopš tām [revolūcijas] dienām. Kritušo varoņu asinis kvēl mūsu karogos un mūsu sirdīs.
- Piecdesmit gadi ir aizšalkuši kopš tām [revolūcijas] dienām. Kritušo varoņu asinis kvēl mūsu karogos un mūsu sirdīs.
- Gada vissarkanākais mēnesis atplandīja ar svētku karogiem un aizšalca, notraukdams beidzamās pīlādžogas un ozolu brūnganās lapas..
Avoti: 1. sējums