aizsvilties
aizsvilties -svilstos, -svilsties, -svilstas, pag. -svilos; refl.
1.Iesākt svilt. Pēkšņi aizdegties (par viegli degošiem priekšmetiem).
PiemēriDrēbes aizsvilās.
- Drēbes aizsvilās.
- ..sāka sprakšķēt uguns, kaut kas aizsvilās, un degunā iesitās nejauka degošas vilnas smaka.
- Viens vārds no vienas puses, divi no otras, un jau starp cilvēkiem švirkst naids kā aizsvilies kadiķa zars.
2.Pēkšņi un strauji iekaist (dusmās, naidā).
Piemēri"Tu, tu negantniek, ko te trin savu mēli!" viņa [saimniece] aizsvilās.
- "Tu, tu negantniek, ko te trin savu mēli!" viņa [saimniece] aizsvilās.
- Andreja māte aizsvilās kā uguns pakulās. Tagad viņa vairs nevarēja klusēt, bet kliedza pilnā balsī..
- ..Dumpis varēja vienā mirklī iekarst un, aizsvilies dusmās, vārdus skaldot, uzsākt strīdu..
3.Pēkšņi notvīkt, nosarkt (par vaigiem, ausīm, seju).
PiemēriAncis to [sievieti] pamana, bet viņa izskats nepārgrozās, tikai ausis tā kā aizsvilstas.
- Ancis to [sievieti] pamana, bet viņa izskats nepārgrozās, tikai ausis tā kā aizsvilstas.
- Ar jokiem un āzēšanos vecajai Katrīnai lai nemēģina, viņa varēja atcirst tādu, ka pašam tam lielākajam bramanim ausis aizsvilsies.
- "Kas novāks zarus, sūnas, ogulājus? Kas?" Arī man aizsvilstas vaigi. Pareizi, kā gan tādu midzeni var atstāt!
Avoti: 1. sējums