aizceļot
aizceļot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Doties ceļojumā. imperf. Ceļot prom.
PiemēriViņam bija steigā jāaizceļo.
- Viņam bija steigā jāaizceļo.
- Redzams, iemītnieks taisās aizceļot: uz krēsliem krekli un citas līdzņemamas lietas, uz galda - iepirkumu sainīši.
1.1.Ceļojot nokļūt (kur, līdz kādai vietai, pie kā u. tml.).
PiemēriAizceļot uz Kaukāzu.
- Aizceļot uz Kaukāzu.
- Ar tādu burinieku, ja vien sirds karsta un domas mundras, allaž varēja aizceļot uz dienvidu salām..
- pārn. Elza tagad, droši vien, ir uzcēlusies un lasa, - Bauskas [vīra] domas aizceļoja uz māju.
1.2.Aizlidot uz dienvidiem (par gājputniem).
Piemēri"Ziemā tev [klinšu ērglim] te nebūs ko ēst," teica aizlidotāji [putni] "tu taču redzi, ka vairums putnu aizceļo."
- "Ziemā tev [klinšu ērglim] te nebūs ko ēst," teica aizlidotāji [putni] "tu taču redzi, ka vairums putnu aizceļo."
Avoti: 1. sējums