aizdomīgs
aizdomīgs -ais; s. -a, -ā
aizdomīgi apst.
1.Tāds (cilvēks), kas rada aizdomas.
PiemēriSētā ienāca aizdomīgs cilvēks.
- Sētā ienāca aizdomīgs cilvēks.
- Milicim gājējs likās aizdomīgs.
- Visi cilvēki Šiliņam likās tik aizdomīgi, ka viņiem nevar uzticēties.
1.1.Tāds (priekšmets, parādība), kas rada aizdomas.
PiemēriAizdomīga rīcība.
- Aizdomīga rīcība.
- Aizdomīgs fakts.
- Aizdomīgs klusums.
- Gaismas raķetes viņi [kareivji frontē] tagad laida tikai vistumšākajās stundās un tad, kad manīja kaut ko aizdomīgu.
- Kādā rītā Vikentjevičs pamanīja sniegā aizdomīgas pēdas un teica, ka te laikam būs bijis lācis.
- Kātiņa ar Pičuku slapstījās gar olnīcas malu, droši vien, glūnēja atkal uz burkānu dobi, kas jau vakar likās aizdomīgi izšķirstītiem lakstiem.
2.Tāds, kas citiem neuzticas, kam ir aizdomas pret citiem. Tāds, kurā izpaužas neuzticība, aizdomas.
PiemēriPēc rakstura viņš bija ļoti aizdomīgs.
- Pēc rakstura viņš bija ļoti aizdomīgs.
- Artūra pierē no jauna iegula grumbas, viņš paskatījās uz Ģirtu jautājoši un aizdomīgi.
- Maija nosarka. Acīm redzot, šie cilvēki viņu turēja par zagli. Vislabprātāk viņa būtu cirtuši pliķi aizdomīgā veča sojā.
Avoti: 1. sējums