aizdzīt2
aizdzīt [aizdzît] parasti 3. pers., -dzīst, pag. -dzija; intrans.
1.Dzīstot sakļauties kopā, pārvilkties ar ādas kārtiņu. Sadzīt.
PiemēriBrūce aizdzīst.
- Brūce aizdzīst.
- Nobrāzums aizdzijis.
- ..rodas čūlas, kas aizdzīstot rada rētaudus.
- "Kā mātei? Vai vesela?" – "Tāpat vien guļ. Kājā tie augoņi aizdzija. Nu sitas atkal sānos."
- pārn. ..[sievietei] jūra paņēmusi kaut ko dārgu, varbūt visdārgāko, kas tai bija, - mīlestību. Tāpēc es viņu negribēju iztaujāt, negribēju uzplēst varbūt pa pusei jau aizdzijušas brūces.
1.1.Kļūt veselam (par ievainotu ķermeņa daļu).
PiemēriPirksts aizdzijis.
- Pirksts aizdzijis.
Avoti: 1. sējums