Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
aizkapa
aizkapa ģen., nelok.; rel.
Tāds, kas iestājas, arī sākas, pēc (cilvēka) nāves.
PiemēriTāpat šis [darba] tikums lika dzīvot arī aizkapa dzīvi: arājs ara debesu laukos, māte slaucīja debesu ceļus, vecmāmiņa darināja pūru tautu meitām.
Stabili vārdu savienojumiAizkapa balss.
Avoti: 1. sējums