aizrīties
aizrīties -rijos, -rijies, -rijas, pag. -rijos; refl.
1.Zaudēt iespēju normāli elpot, kad kas iestrēdz rīklē.
PiemēriSuns aizrijies ar kaulu.
- Suns aizrijies ar kaulu.
- ..ledus gabals.. atlūza, un Roberts atkal pazuda dzelmē. Mutē ieskrēja vēsais ūdens, un viņš aizrijās.
- Mincīte iekampa pilnu muti, aizrijās, rāva elpu, nevarēja ieraut.
- sal. ..[viņš] gribēja ko teikt, bet kā aizrijies pieķēra tikai roku pie kakla.
1.1.Zaudēt iespēju normāli elpot, kad elpvadā pārāk strauji ieplūst gaiss.
PiemēriBet par atbildi [zēns] dabūja mutē skarbu vēja grūdienu un aizrijās.
- Bet par atbildi [zēns] dabūja mutē skarbu vēja grūdienu un aizrijās.
- Daži [vīri] pat aizrijās no smiešanās, un citi viņiem tikmēr sita pa muguru, kamēr viņi atdabūja elpu.
1.2.divd.: aizrīdamies Strauji, steidzīgi (ēst, runāt u. tml.).
PiemēriKliegt aizrīdamies.
- Kliegt aizrīdamies.
- "Kas te ir par tirgu!" viņš bļāva, dusmās aizrīdamies.
- ..bļaustīšanās sacēla kājās visu ostu. Aizrīdamies rēja ostas sarga suns..
1.3.pārn. Pēkšņi pārtraukt darboties (par mašīnām, ierīcēm).
Piemēri..[vētrā] aizrijies [laivas] motors tik sprauslo un elš - No ligzdām lec airi, un neklausa stūre..
- ..[vētrā] aizrijies [laivas] motors tik sprauslo un elš - No ligzdām lec airi, un neklausa stūre..
- ..Kūla [sapulces vadītājs] iebrēcās pārskaities un sazvanīja tik aukaini, ka zvaniņš aizrijās..
- sal. Ložmetējs sēja lodes trakā steigā, brīžiem it kā aizrijās, apklusa, bet tad atsāka atkal.
Avoti: 1. sējums