apklusināt
apklusināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Panākt, ka (kāds) apklust. Pārtraukt (kādu), neļaujot turpināt runāt, dziedāt u. tml.
PiemēriApklusināt trokšņotājus.
1.2.pārn. Nogalināt (cilvēku).
PiemēriBet tad [Resnais] lēnām izvelk melnu revolveri un pakrata muižkungam. «Un tagad - muti ciet! Neviena vārda - jeb [vai] es tevi apklusināšu uz visiem laikiem.»
2.Izslēgt, apturēt (mašīnu, ierīci), kas rada skaņas).
PiemēriApklusināt automobiļa motoru.
2.1.Iznīcinot, sagraujot panākt, ka pārstāj darboties (ugunspunkts, šaujamierocis u. tml.).
PiemēriApklusināt ienaidnieka bateriju.
2.2.Panākt, ka vairs neturpinās (darbība, norise, kas rada skaņas).
PiemēriAoklusināt aplausus.
2.3.Panākt (ar savu rīcību, nostāju), ka tālāk neizplatās (runas, valodas).
Piemēri..tā [jauniete] caur [ar] savu vienaldzību apklusināja ļaužu valodas.
3.Apspiest, apslāpēt sevī (jūtas).
PiemēriLauma nekā nesacīja. Tikai krūtīs kaut kas viegli, viegli aiztrīsēja, bet viņa saņēma visus spēkus un apklusināja pēkšņo jūtu smeldzi.
3.1.pārn. Apremdināt (izsalkumu, slāpes).
Piemēri..Cibiņam bija tā ap dūšu, it kā kad tam vajadzētu visu, kas lādē no ēdamā atradās, aprīt, lai apklusinātu savu izsalkumu.
Avoti: 1. sējums