apsmiet
apsmiet -smeju, -smej, -smej, pag. -smeju; trans.
1.Ar asiem, dzēlīgiem smiekliem, zobošanos izpaust savu negatīvo attieksmi, ironiju, nicinājumu u. tml. (pret kādu). Izzobot. Izsmiet.
PiemēriVai tie [smiekli] bija veltīti viņam? Vai viņu apsmēja?
- Vai tie [smiekli] bija veltīti viņam? Vai viņu apsmēja?
- Iņķis: ..ko tad viņa [Matilde] izdarījusi@m? - Ilze: Viņa - apsmēja manus vecākus.
- Modrim likās, ka tās [kuitalas] brēkdamas žagatu apsmej: «Ei, žagata, vai tu vispār pa to grāvi lido? Mums no augšas liekas, ka tu lec pa zemi kā varde!» Ļaunāk spārnotu putnu nemaz nevar izsmiet..
1.1.Pazemot, apkaunot.
Piemēri..Strādnieks bez darba bij apsmiets un vilts [buržuāziskajā iekārtā].
- ..Strādnieks bez darba bij apsmiets un vilts [buržuāziskajā iekārtā].
- Pirmajā gadā pēc Rēca apprecēšanās ar Zani viņa [Mare] bija jutusies apsmieta un nospiesta.
1.2.Noniecināt.
PiemēriApsmiet labu sirdi.
- Apsmiet labu sirdi.
- «Manā sirdī deg žēlabas, ka es tavu mīlestību tā varēju apsmiet.» [Saka Edgars Kristīnei.]
- Oļģerts uzbudinājās... šajās mājās taču niecīgākās pilsoņu tiesības tika apsmietas un kājām spārdītas!
Avoti: 1. sējums