apvārdot
apvārdot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.etn. Ar vārdošanu novērst, atvairīt (slimību, ļaunumu), dziedināt (cilvēku, dzīvnieku).
PiemēriApvārdot rozi.
- Apvārdot rozi.
- Monikai sāpes nepārstāja... Pūšļotāja tuvumā nebija. Monika gan zināja kādu veceni Dārtu, kas protot visas slimības apvārdot, bet tā dzīvoja tālu no šejienes.
- Nejauši zirgs uz ecēšas pārdūra kāju...Tas [pūšļotājs] atnāca uz Kadegām, apvārdoja zirgu, piesēja pie slimās kājas aprunātu papīru, tomēr nelīdzēja.
2.sar. Pierunāt (kādu). Iestāstīt.
PiemēriMums visām piepalīdzot, viņas vēl ilgi apvārdo Mariju, kamēr beidzot tā piekāpjas un apsolās turpināt saimnieces darbu.
- Mums visām piepalīdzot, viņas vēl ilgi apvārdo Mariju, kamēr beidzot tā piekāpjas un apsolās turpināt saimnieces darbu.
- Pēc pusdienas Ernests ņēmās mācīt suņus. Aizsaucis abus pie klēts, viņš ņēmās vispirms tos apvārdot: «Ar stirniņu jums tagad jāapietas pa draugam.»
Stabili vārdu savienojumiApvārdot zobus.
- Apvārdot zobus idioma — sar. Pierunāt, iestāstīt (piemēram, lai apmānītu, pieglaimotos).
Avoti: 1. sējums