apvaldīts
apvaldīts -ais; s. -a, -ā
apvaldīti apst.
1.Divd. → apvaldīt.
2.Tāds, kura izpausme ir ierobežota, nepilnīga.
PiemēriKluss, apvaldīts vaids.
- Kluss, apvaldīts vaids.
- Uzpūtību un plātīšanos Brīviņam pārmest nevarēja, ja daudz, tad nelielu, apvaldītu iedomību..
2.1.Savaldīgs, nosvērts, līdzsvarots (par cilvēku, viņa izturēšanos).
PiemēriTā vairs nebija cienījamā, apvaldītā Aina Vasniece.. nemiers un ciešanas bija padarījuši Ainu vienkāršāku, tuvāku tiem simtiem cilvēku, kas nav nevainojami un līdz pēdējam apsvērti katrā savā solī..
- Tā vairs nebija cienījamā, apvaldītā Aina Vasniece.. nemiers un ciešanas bija padarījuši Ainu vienkāršāku, tuvāku tiem simtiem cilvēku, kas nav nevainojami un līdz pēdējam apsvērti katrā savā solī..
- Tēvs saņēma Augustu rāmi un apvaldīti. Gluži tā, kā tas stingram vecās paaudzes.. vīram ar cieta norūdījuma sirdi pieklājās.
2.2.Mierīgs, nesteidzīgs (par gaitu, kustībām, žestiem).
PiemēriKustības un žesti lēni, apvaldīti.
- Kustības un žesti lēni, apvaldīti.
- Tādu lēcienu kā strauta forelei nav nevienai citai zivij. Precīzi, apvaldīti, klusi - tikai neliels troksnis.
Avoti: 1. sējums