atšķetināties
atšķetināties parasti 3. pers., -inās, pag. -inājās.
1.Refl. → atšķetināt1.
PiemēriDzijas pavediens atšķetinājies.
- Dzijas pavediens atšķetinājies.
- Diegu mudžeklis beidzot atšķetinājās.
- ..no [diegu] kamola atšķetinājies pavediens karājās lejup..
- pārn. Citas [slēpju] sliedes savijas, samezglojas, atkal atšķetinās un atgriežas..
2.Refl. → atšķetināt2. Atrisināties, noskaidroties.
PiemēriBet jauno teorēmu nekad [skolotājs] neskaidros pats, izsauks kādu [skolēnu] «palīgā», kā viņš saka.. Un tā nemaz nemani, ka teorēma atšķetinājusies it kā pati no sevis.
- Bet jauno teorēmu nekad [skolotājs] neskaidros pats, izsauks kādu [skolēnu] «palīgā», kā viņš saka.. Un tā nemaz nemani, ka teorēma atšķetinājusies it kā pati no sevis.
- ..autors radoši iekausējis vēroto materiālu, likdams atšķetināties [apraksta varoņa] raksturiezīmēm tieši darbībā..
Avoti: 1. sējums