atšķelties
atšķelties -šķeļos, -šķelies, -šķeļas, pag. -šķēlos; refl.
1.parasti 3. pers. Refl. → atšķelt1.
Piemēri..no augšas atšķēlās milzīgs klints gabals.. un, nobrucis lejā, sagrāva ēkas centrālo daļu.
- ..no augšas atšķēlās milzīgs klints gabals.. un, nobrucis lejā, sagrāva ēkas centrālo daļu.
- ..Uģis skatījās, kā sila malā visskaistākajai eglei atšķēlās galotne un švīkstēdama nogāzās zālē... «Iespēra, iespēra [zibens]!»
- Daļa no virtuves baltās sienas [plūdos] atšķēlās un iebruka pelēkajā ūdenī.
2.Pārtraukt sakarus, saistības (ar kādu personu, sabiedrības grupu). Nošķirties (no kā).
PiemēriAtšķirties no kolektīva.
- Atšķirties no kolektīva.
- ...Tad kļūsi vientulīgāks, gads pēc gada, No tevis atšķelsies pēc drauga draugs, Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada, Un reta puķe, kas tev klintīs augs.
- ..garīgi Andreja jau tāpat pilnīgi atšķēlusies no viņa [sava vīra].
Avoti: 1. sējums