atšļukt
atšļukt -šļuku, -šļūc, -šļūk, pag. -šļuku; intrans.
1.Šļūkot atslīdēt atpakaļ (iepriekšējā vietā, stāvoklī).
Piemēri«Ar akmeņiem ir tā: kad tu šķilu esi pasvēris un bomis vairāk neņem, otram ar savējo vajag būt klāt kā naglai, citādi atšļūk atpakaļ bedrē ..»
- «Ar akmeņiem ir tā: kad tu šķilu esi pasvēris un bomis vairāk neņem, otram ar savējo vajag būt klāt kā naglai, citādi atšļūk atpakaļ bedrē ..»
1.1.sar. Atslīgt atpakaļ (iepriekšējā stāvoklī) – par cilvēku.
PiemēriSvilis [slimnieks] mēģināja piecelties sēdus. Reizes trīs bezspēcīgi atšļuka atpakaļ, taču beigās izcēlās no gultas.
- Svilis [slimnieks] mēģināja piecelties sēdus. Reizes trīs bezspēcīgi atšļuka atpakaļ, taču beigās izcēlās no gultas.
- It kā gribēdams vēl ko teikt, [ievainotais] Krustiņš mēģināja pacelt galvu, izgrūda kādus nesaprotamus balsienus un atšļuka atpakaļ.
2.sar. Bezspēkā atlaisties, atslīgt (kur), atbalstīties (pret ko).
PiemēriAtšļukt krēslā.
- Atšļukt krēslā.
- Nabaga Skrastiņš bij atšļucis uz ragavām..
- Žoržs atšļuka pret sienu un nokāra galvu.
3.Šļūkot, slīdot atvirzīties nost (sānis).
PiemēriAndžēns smagi atšļuka no zara..
- Andžēns smagi atšļuka no zara..
3.1.Atslīdēt uz mugurpusi.
PiemēriLakatiņš atšļucis pakausī.
- Lakatiņš atšļucis pakausī.
- Viņš gāja.., galvu nodūris, platmale atšļukusi pakausī..
4.parasti 3. pers. Atlaisties vaļā (parasti par rokām).
PiemēriAtšļūk dūres.
- Atšļūk dūres.
- Un tūliņ pagalmā atskanēja mežonīgs bļāviens: «Nost no loga!» Tas viņu [cietumnieku] tiešām sabiedēja. Rokas pašas no sevis atšļuka [no restēm]..
- pārn. Kopkameras un viennīcas palika tukšas, karceru plēsīgie nagi atšļuka vaļā un atdeva savus upurus dzīvei.
Avoti: 1. sējums