atgaiņāt
atgaiņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Gaiņājot panākt, ka atvirzās nost. imperf. Gaiņāt nost. Atgainīt.
PiemēriAtgaiņāt dundurus.
- Atgaiņāt dundurus.
- Vieziņš atgaiņāja ziņkārīgos un bija bargs..
- Sētā iebraucot, mūs riedami apstāja lieli un mazi suņi, kurus tēvs atgaiņāja ar pātagu.
- Roku pa gaisu vicinādams, Bāriņš [kalps] atgaiņāja mušu baru, kas lidoja ap viņu, lipa pie bļodas malām un karotes.
- Aitas bija saspiedušās barā un atgaiņāja uzbāzīgās mušas, spārdīdamas kājām.
1.1.pārn. Atvairīt (piemēram, atmiņas, miegu).
PiemēriAtgaiņāt nogurumu.
- Atgaiņāt nogurumu.
- Pasniedzot mazajai piena pudelīti, bija jāatgaiņā doma: «Drīz tu, mazulīt, būsi bārenīte.»
- Tīss izklaidīgi pasmaida; pārvilcis ar delnu pierei, viņš atgaiņā atmiņas.
- Atgaiņādama miegu, Eda ar piedurkni izberzēja acis un pavērās visapkārt.
Avoti: 1. sējums