atjautīgs
atjautīgs -ais; s. -a, -ā
atjautīgi apst.
1.Tāds, kas ātri saprot, aptver (visu) un spēj attiecīgi rīkoties. Tāds, kam ir bagātīga, mērķtiecīga izdoma.
PiemēriAtjautīgs students.
- Atjautīgs students.
- Atjautīga skolniece.
- Atjautīgs zēns.
- Atjautīgs konstruktors.
- Bet jauneklis bija atjautīgs, ātri visu uztvēra, centās ātrāk izzināt gudrās mašīnas noslēpumus.
- Slāpe bija pazīstams kā omulīgs, jautrs cilvēks,.. mūžam pie laba prāta, atjautīgs, mīlēja jokus un stāstīja anekdotes..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriAtjautīga atbilde.
- Atjautīga atbilde.
- Saruna nu plūda straujāk, un Pāvils nobrīnījās par jaunkundzes attapīgo garu un atjautīgo valodu.
1.2.Tāds, kas veidots, radīts ar bagātīgu izdomu.
PiemēriAtjautīgs izgudrojums.
- Atjautīgs izgudrojums.
- Atjautīgs atrisinājums.
Avoti: 1. sējums