atmāt
atmāt -māju, -māj, -māj, pag. -ināju; intrans.
1.Atbildēt ar mājienu (parasti atvadoties).
PiemēriLēni atmāt ar galvu.
- Lēni atmāt ar galvu.
- Kāpjot pakalnā, kur ceļš nogriežas gar kādām mājām, Justs atskatījies redz māti vēl stāvam.. uz tilta. Viņš atmāj ar roku un pazūd aiz ēku pudura ...
2.Ar mājienu paust noraidījumu, noliegumu.
Piemēri«Nav ar ko ciemiņu pacienāt,» teica Krisstīne... «Par to nu tu nemaz nerūpējies,» Stemps atmāja ar roku. «Esmu paēdis un padzēris ...»
- «Nav ar ko ciemiņu pacienāt,» teica Krisstīne... «Par to nu tu nemaz nerūpējies,» Stemps atmāja ar roku. «Esmu paēdis un padzēris ...»
- «Vai esi novārdzis?» Garkalns atmāja ar roku. «Nē, Gunta, novārdzis es neesmu.»
- «Uzņemies bocmaņa pienākumus!» es uzsaucu Janiņam, bet viņš atmāj ar kreiso: «Ir jau darīts!»
Avoti: 1. sējums