atriebt
atriebt -riebju, -rieb, -riebj, pag. -riebu; trans.
1.Apzināti izdarīt (ko), atmaksājot (kādam par viņa ļaunprātību, sagādātajām ciešanām u. tml.).
PiemēriNaktī, kad ģimene gulēja, istabās iebruka bruņota muižnieku banda, nošāva sievu, vīru un trīs mazus bērnus... Ļaudis sprieda, kā šo ļaundarību atriebt.
- Naktī, kad ģimene gulēja, istabās iebruka bruņota muižnieku banda, nošāva sievu, vīru un trīs mazus bērnus... Ļaudis sprieda, kā šo ļaundarību atriebt.
- Viņi [partizāni] meklēja cīņas iespējas, lai atriebtu fašistiem savas tautas postu, kaunu un nelaimi..
1.1.intrans.
PiemēriŠurp, darba rūķi - šurp, darba tauta! Klāt stunda atriebt varmākam. Uz barikādēm! Par brūcēm - brūces! Par nāvi - nāve slepkavam!
- Šurp, darba rūķi - šurp, darba tauta! Klāt stunda atriebt varmākam. Uz barikādēm! Par brūcēm - brūces! Par nāvi - nāve slepkavam!
- Viņu [ieslodzīto] pārņēma milzīgas alkas izturēt, dzīvot tik ilgi, kamēr pienāks laiks, kad viņš varēs atriebt tiem, kas.. mīdīja dzimto zemi ar saviem asiņainajiem zābakiem.
1.2.Gandarīt (kādu par viņam nodarīto ļaunprātību, sagādātajām ciešanām u. tml.), apzināti izdarot (ko), lai atmaksātu (tam, kas nodarījis ko ļaunu, sagādājis ciešanas u. tml.).
PiemēriAk, mani biedri kritušie, Es eju atriebt jūs.
- Ak, mani biedri kritušie, Es eju atriebt jūs.
- Jums, kritušiem, lai mūžam slava! Mēs, dzīvie, ejam atriebt jūs!
Avoti: 1. sējums