atriebt
atriebt -riebju, -rieb, -riebj, pag. -riebu; trans.
1.Apzināti izdarīt (ko), atmaksājot (kādam par viņa ļaunprātību, sagādātajām ciešanām u. tml.).
PiemēriNaktī, kad ģimene gulēja, istabās iebruka bruņota muižnieku banda, nošāva sievu, vīru un trīs mazus bērnus... Ļaudis sprieda, kā šo ļaundarību atriebt.
1.1.intrans.
PiemēriŠurp, darba rūķi - šurp, darba tauta! Klāt stunda atriebt varmākam. Uz barikādēm! Par brūcēm - brūces! Par nāvi - nāve slepkavam!
1.2.Gandarīt (kādu par viņam nodarīto ļaunprātību, sagādātajām ciešanām u. tml.), apzināti izdarot (ko), lai atmaksātu (tam, kas nodarījis ko ļaunu, sagādājis ciešanas u. tml.).
PiemēriAk, mani biedri kritušie, Es eju atriebt jūs.
Avoti: 1. sējums