atrūkt
atrūkt -rūcu, -rūc, -rūc, pag. -rūcu.
1.parasti 3. pers.; intrans. Ar rūkšanu atsaukties (piemēram, par lāci, suni).
PiemēriLācis atrūcis.
- Lācis atrūcis.
2.trans. Īgni, negribīgi, arī neskaidri atbildēt.
Piemēri«Pat savā pirmajā atvaļinājuma dienā nedabū gulēt,» viņš rūca un rāpās uz [siena šķūņa] lūkas pusi.. «Labrīt, pilsētnieki» no apakšas sauca priecīga balss. «Labrīt, radinieki» atrūca Dioģens.
- «Pat savā pirmajā atvaļinājuma dienā nedabū gulēt,» viņš rūca un rāpās uz [siena šķūņa] lūkas pusi.. «Labrīt, pilsētnieki» no apakšas sauca priecīga balss. «Labrīt, radinieki» atrūca Dioģens.
- «Nu, pamatīgu sutu dabūji [no skolotājas]?» Ziņkārīgi sagaidīja draugu Edvīns. «Tā - vidēji ...» Arturs izvairīgi atrūca..
- Sleņģis tik atrūca pa miegam, ka stadulā esot viss kārtībā.
Avoti: 1. sējums