atspulgs
atspulgs -a, v.; parasti vsk.
1.Atstarotā gaisma. Gaismas atmirdzums, vizma (uz kāda priekšmeta virsmas). Atspīdums.
Piemēri..verandas stiklos mirgoja saule. Austra piemiedza acis - pārāk spilgts bija saules atspulgs.
1.1.pārn. Atmiņas, bijušā iezīmes, arī tēlains priekšstats.
PiemēriCik dīvains gan ir tavs siluets! Manā atmiņā tas gluži kā dārgums rets - mazs atspulgs no vasaras dienām.
2.Attēls (kas rodas uz kādas virsmas, tai atstarojot gaismu).
Piemēri..Ligija.. paskatījās strautā. Viņa nebija viena, pelēkā putnēna atspulgs šūpojās viļņos līdzās [meitenes] gaišās galvas atspīdumam.
3.Atspoguļojums3.
PiemēriIeraudzījis sveloša naida atspulgu brāļa tumšajās, iekritušajās acīs, Kārlis soli atkāpās.
4.Atspoguļojums4.
PiemēriMāksla rada cilvēkos emocionālu pārdzīvojumu ar savu konkrētību, ar apgarotu tiešās dzīves atspulgu..
Avoti: 1. sējums