atvēle
atvēle -es, dsk. ģen. -ju, s.; novec.
Atļauja (ko darīt).
PiemēriBucis ar Ullu jau bija dabūjuši atvēli no mātes, ka pēc Podziņa [suņa] izveseļošanās varēšot to uzaicināt ciemā līdz ar Jozi [zēnu].
- Bucis ar Ullu jau bija dabūjuši atvēli no mātes, ka pēc Podziņa [suņa] izveseļošanās varēšot to uzaicināt ciemā līdz ar Jozi [zēnu].
- Izdauzījis pīpi, Andrieviņš turpina: «Ja vadītājs dotu atvēli, tad mēs tos naktstārpus šovakar pa to pašu dārzu palasītu, bet rītvakar varētu aiziet uz līņu ezeriņu..»
Avoti: 1. sējums