badmira
badmira ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; niev.
1.Aiz barības trūkuma panīcis, novārdzis cilvēks, arī dzīvnieks.
Piemēri..viņš [fabrikas sargs] uzmanīgi vēroja, vai kāds no tiem badmirām nepabāzīs pauri šķirbā, lai tad ar ievingrinātu triecienu atsviestu to [bezdarbnieku] atpakaļ.
- ..viņš [fabrikas sargs] uzmanīgi vēroja, vai kāds no tiem badmirām nepabāzīs pauri šķirbā, lai tad ar ievingrinātu triecienu atsviestu to [bezdarbnieku] atpakaļ.
1.1.pārn. Skops cilvēks. Cilvēks, kas sev liedz visnepieciešamāko.
Piemēri«Badmira!» Veidenbaums domās to [iebraucamās vietas saimnieku] nolamāja. Pat iekurināt sargās, kad iebraucēju nav, pats salst, bet trīs četras pagales malkas ietaupa.
- «Badmira!» Veidenbaums domās to [iebraucamās vietas saimnieku] nolamāja. Pat iekurināt sargās, kad iebraucēju nav, pats salst, bet trīs četras pagales malkas ietaupa.
- Kas skopojas un slikti ēd, to sauc par badmiru.
1.2.pārn. Rijīgs, negausīgs cilvēks, arī rijīgs dzīvnieks.
PiemēriTā govs ir kā velna badmira, viņai nekur nav ne diezgan, ne labi..
- sal. Tā govs ir kā velna badmira, viņai nekur nav ne diezgan, ne labi..
Avoti: 2. sējums