badmira
badmira ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; niev.
1.Aiz barības trūkuma panīcis, novārdzis cilvēks, arī dzīvnieks.
Piemēri..viņš [fabrikas sargs] uzmanīgi vēroja, vai kāds no tiem badmirām nepabāzīs pauri šķirbā, lai tad ar ievingrinātu triecienu atsviestu to [bezdarbnieku] atpakaļ.
1.1.pārn. Skops cilvēks. Cilvēks, kas sev liedz visnepieciešamāko.
Piemēri«Badmira!» Veidenbaums domās to [iebraucamās vietas saimnieku] nolamāja. Pat iekurināt sargās, kad iebraucēju nav, pats salst, bet trīs četras pagales malkas ietaupa.
1.2.pārn. Rijīgs, negausīgs cilvēks, arī rijīgs dzīvnieks.
PiemēriTā govs ir kā velna badmira, viņai nekur nav ne diezgan, ne labi..
Avoti: 2. sējums