blēņdaris
blēņdaris -ra, v.
blēņdare -es, dsk. ģen. -ru, s.
1.Bērns, kas dara nedarbus, blēņas. Nerātnis.
PiemēriMātes viņus [bērnus] uzlūkoja par.. blēņdariem, kas nekad nevarēja norimties mierā..
1.1.Pieaugušais, kas dara ko nelietderīgu, niekojas.
Piemēri..norunājām, ka šonakt abas neaizmigsim, lai izzinātu, kas tur īsti ir. Varbūt, sāk, kādi blēņdari nāk biedēt.
Avoti: 2. sējums